Kad tiek sākts jauns uzņēmums, sākumā tas ir tā saucamajā iesācēj uzņēmuma fāzē, kad komanda ir maza, resursi ir maz, bet ambīcijas ir lielas, un riski ir pat ļoti lieli. Lielākā daļa no šādiem uzņēmumiem tā arī neko nesasniedz un bankrotē vai tiek izjaukti pirmo trīs gadu laikā un tāpēc tie, kas pārvar šo sākuma fāzi jau tiek uzskatīti par nopietniem uzņēmumiem un tos daudz vairāk respektē. Bet jebkurš uzņēmums, lai vai cik lielu apgrozījumu un peļņu tas būtu sasniedzis kādreiz ir sācis tieši no šīs StartUp fāzes un tāpēc, ka tā ir neizbēgama, šodien arī apskatīsim, kā no ās pēc iespējas ātrāk izkļūt un varbūt nemaz nevajadzētu no tās izkļūt un nevajadzētu palikt par tā saukto dinozauru, kas nespēj tik ātri innovēt un uzsākt jaunus projektus.

Uzņēmums būtībā ir cilvēku grupa, kas vēlas sasniegt vienu kopīgu mērķi un dara visu, lai to izdarītu, kā arī nopelnītu pietiekoši daudz naudas, lai varētu izdzīvot un turpināt šī mērķa sasniegšanu. Būtībā jau uzņēmuma definīcijā, tā galvenais mērķis ir pelnīt naudu veidojot pēc iespējas lielāku apgrozījumu un nostrādinot pēc iespējas mazāk cilvēku. Ideālais uzņēmums ir tāds, kas spēj pelnīt naudu un kuram var teikt nav nekādi izdevumi, jo šāds uzņēmums tā īpašniekiem ienestu tikai un vienīgi peļņu. Bet šādi teorētiski uzņēmumi ir ļoti maz un pārsvarā jau pirmajos gados uzņēmumi strādā ar zaudējumiem, lai nākotnē varētu izaugt un attīstīt savus projektus, kas pēc tam nesīs peļņu un ļaus atkal tālāk attīstīties.

Iesākot jaunu uzņēmumu nav nozīmes vai to dara viens vai vairāki cilvēki un parasti pirms sākt uzņēmumu šiem cilvēkiem ir jau kāds kopīgs mērķis vai tas būtu naudiskā izteiksmē vai kādā citā, bet bez mērķa parasti uzņēmumu sākt nevajadzētu. Protams uzņēmuma mērķi var mainīties, attīstīties un progresēt, bet pašā sākumā ir jābūt vismaz mērķim, lai būtu skaidrs uz ko tiekties. Vēl labāk ir tad, ja ir jau arī vismaz kāda ideja, ar kuru šo mērķi varētu sasniegt, bet ja tādas nav tad nav jābaidās, jo pat lielākās šī brīža kompānijas savos pirmsākumos nebija tik drošas un, šeit, labs piemērs ir SONY, kas savos pirmsākumos bija tikai cilvēku komanda, kurai nebija nekādi ienākumi, un, kas vienkārši gribēja strādāt paši par sevi. Ar laiku šie cilvēki visu laiku eksperimentējot un attīstot savas prasmes sāka veidot dažādus noderīgus projektus un elektropreces, kas tad arī sāka ienest uzņēmumam naudu un palēnām ļāva tam izaugt par vienu no lielākajiem pasaules uzņēmumiem.

Patreizējā vispasaules situācijā vārds uzņēmējs tiek uzskatīts, kā kaut kas glauns un daudzi jaunieši grib uzsākt savus biznesus, bet patiesībā šis process ir ļoti grūts un garš un visticamāk, ka tikai maza daļa no visiem uzņēmējiem spēs noturēt savus uzņēmumus plusos un vēl mazāka daļa no šiem cilvēkiem spēs izaudzēt uzņēmumus līdz miljonu apgrozījumam un peļņai. Jebkuram uzņēmējam būtu jābūt mērķim veidot savu uzņēmumu pēc iespējas lielāku un beigu beigās nopelnīt tik daudz naudas, lai par to vairs nebūtu jādomā, bet ne visiem ir šādi mērķi. Tāpēc arī parastais Latvijas uzņēmums ir tikai kā aizsegs un īstenībā cilvēks ir tikai kā darbinieks un visu laiku sniedz pakalpojumus citiem nevis taisa savus projektus.